Engures novads

Aleksandra no Grieķijas - brīvprātīgā Smārdes pamatskolā08-06-2018

Nu jau aizvadītajā 2017./2018. mācību gadā Smārdes pirmsskolas izglītības iestādē un pamatskolā brīvprātīgi darbojās kāda apsviedīga grieķu meitene. Viņu sauc Aleksandra Balis un viņa ieies Engures novada vēsturē kā pirmais Eiropas brīvprātīgā darba (EBD) programmas voluntieris.

Aleksandras nonākšana Smārdes skolā nebija nejaušība. Smārdes PII audzinātāja Ivita Miķelsone vēlējās pilnveidot angļu valodas zināšanas, tādēļ vērsās pašvaldībā ar tālredzīgu iniciatīvu: piesaistīt bērnudārzam brīvprātīgo no ārzemēm, ar ko ikdienā varētu sastrādāties angļu valodā. Sēdāmies pie viena galda ar pašvaldības sadarbības partneri Ievu Upesleju no biedrības „Pozitīvā Doma”, apkopojām pieejamos resursus un, realizējot Eiropas Savienības brīvprātīga darba programmas projektu, pēc dažiem mēnešiem – 1. septembrī – voluntieris jau bija klāt pie Smārdes pamatskolas durvīm. 
 
Aleksandra, tu esi pirmā ārzemju brīvprātīgā darbiniece pašvaldības vēsturē. Kam ir jānotiek, lai jauna meitene no saulainās Grieķijas izdomātu gadu dzīvot Latvijā? 
-  Grieķija patiešām ir tālu no Latvijas un rudenī un ziemā tur ir daudz siltāks klimats. Kad es izvēlējos Eiropas Savienības brīvprātīgā darba programmu, es fokusējos uz darba programmu, kas tiek piedāvāta, neatkarīgi no valsts, kurā tā tiks realizēta. Kad es internetā atradu informāciju, ka skola Latvijā meklē brīvprātīgo, kurš varētu praktizēt skolotāja palīga darbu, es sapratu, ka tieši to man vajag. Biju tikko absolvējusi studijas augstskolā, iegūstot skolotājas izglītību, taču vēlējos iegūt lielāku praktisko pieredzi darbā skolā, pirms stājos amatā izglītības iestādē. Beigu beigās sanāca tā, ka atradu lielisku pieredzes iespēju Ziemeļeiropas valstī. 
 
Strādāt brīvprātīgajā darbā ārzemēs nozīmē arī dzīvot ārzemēs. Kur tu dzīvo Latvijā? Zinu, ka tev nav garlaicīgi…
- Tieši tā: es nedzīvoju viena. Man tiek nodrošināts dzīvoklis Tukumā, kurā dzīvoju kopā ar vēl diviem brīvprātīgajiem – viena meitene ir no Vācijas, otra – no Slovākijas. Un mums vēl ir divi kaimiņi, kuri arīdzan ir brīvprātīgie Tukumā, tā kā mēs esam diez gan kupls bariņš.
 
Atšķirībā no taviem brīvprātīgajiem kolēģiem tev gads aizritēja nevis pilsētā, bet mazākā ciematā. Kā tev veicās?
- Lielāko daļu laika pavadīju Smārdes bērnudārzā. Es palīdzēju audzinātājām veikt dažādus darbus un pienākumus, gan plānojot nodarbības, gan pašai sagatavojot bērniem aktivitātes un nelielus uzdevumus. Savukārt skolā es darbojos divas reizes nedēļā, kur strādāju ar vienu klasi. Mēs kopā ar skolotāju izstrādājām nelielu projektu – mācījām skolēniem grieķu mitoloģiju, strādājot ar dažādiem stāstiem par dieviem, kam senie grieķi ticēja. Nebija viegli realizēt šo ieceri, tādēļ centos darbā pielietot jaunas metodes un spēles, lai noturētu bērnu uzmanību un kvalitatīvi aizpildītu viņu laiku.
 
Kādas atziņas guvi pati sev?
- Vissvarīgākais, ko es esmu sapratusi šajā laikā, ir tas, ka nav nekādas nozīmes, no kurienes tu nāc. Lai vai kur tu dotos, tu vienmēr satiksi atvērti domājošus cilvēkus un cilvēkus ar atvērtām sirdīm. Tā notiks neatkarīgi no tā, uz kādu pasaules daļu tu dosies – pat valstīs, kas varbūt nešķiet klimatiski vai ekonomiski tik pievilcīgas. Es patiesi izbaudu ikvienu tikšanos ar patīkamiem cilvēkiem no dažādām pasaules daļām – tas liek tev sajust, ka cilvēciskās attiecības (angliski - humman connection) ir visstiprākā lieta dzīvē. 
 
Domāju, tu nāci kā pārsteigums Smārdes pedagogiem un audzinātājām. Kā tu juties, uzsākot darbu Smārdes izglītības iestādē? 
- Kopš esmu Latvijā, jau ar pirmo dienu man stāstīja, ka latvieši nav tik atvērti un ka ir nepieciešams laiks, lai ienācējs iegūtu latvieša uzticību. Ir pierādījies, ka kopumā tā ir taisnība. Es nevarētu teikt, ka mani nepieņēma, bet pats sākums bija dīvains… Es jutos savādi, jo pat cilvēki, kuri varēja runāt angliski, izvairījās runāt angliski, jo kaunējās par savām angļu valodas zināšanām. Grieķijā cilvēki pat tad, ja nezina angļu valodu, cenšas ar tevi runāt angliski. Tas man bija kaut kas jauns, kopš veicu kādus pienākumus, kādam palīdzot... Laika gaitā situācija uzlabojās un jutos ļoti labi, sastrādājoties ar kolēģiem diendienā, īpaši bērnudārzā, kur biju teju katru dienu, es jutos, ka esmu daļa no mazas skolotāju ģimenes, kas pedagogiem savstarpēji bija izveidojusies. Lai arī lielākā daļa no viņiem nerunā angliski, mums ir izdevies izveidot siltas attiecības, un es esmu ļoti priecīga
par to.
 
Pastāsti, lūdzu, vēl par grieķu un latviešu mentalitātes lielākajām atšķirībām, ko izjuti uz savas ādas!
- Grieķu ļaudis ir ļoti runīgi un ik dienas bieži sanāk izplūst sarunās ar veikalu pārdevējiem, kafejnīcu apkalpojošā personāla darbiniekiem. Tas man ārkārtīgi patīk grieķu mentalitātē un tas man pietrūka šeit. Protams, ne jau visi grieķi ir tādi, taču kopumā Grieķijā tas ir tipiski. Latvijā man lielākais izaicinājums bija smaids – cilvēki neatbild ar smaidu, piemēram, ja pateicībā uzsmaidīju pārdevējam. Es vienmēr biju domājusi, ka, ja cilvēki nevar sarunāties vienā valodā, smaids ir veids, kā risināt komunikāciju, bet šeit tas ir problemātiski. Nepārproti – es arī Latvijā sastapos ar cilvēkiem, kas pasmaida pretī, taču tādu situāciju nebija daudz. Runājot par dzīvi Tukumā, ziema man šeit bija stipri grūta, jo ziemā gaišs bija tikai dažas stundas un jauniešiem iespēju ir maz. Tagad, kad beidzot ir atnācis pavasaris un vasara, es esmu ļoti laimīga.
 
Kurš bija visgrūtākais periods? 
- Laika nogrieznis starp oktobri un novembri, kad es vēl nevarēju iejusties. Man pietrūka saules, man pietrūka jūras, kas man Grieķijā ir tuvu mājām, man pietrūka daudz kā. Sapratu, ka tā nevar turpināt - ļauties nomācošām emocijām, jo tā bija mana izvēle doties uz šejieni. Un tagad es varu teikt, ka es esmu ļoti laimīga, ka nonācu Latvijā. Tā man bija absolūti jauna pieredze, satiku jaunus cilvēkus, ieraudzīju neredzētas vietas, man bija iespēja ar pilnu krūti izbaudīt četrus Latvijas gadalaikus –, sākot ar sarkani dzelteno Latvijas rudens lapkriti, ziemu, kurā piedzīvoju sniegu iepriekš ne tuvu neredzētos apjomos, un pavasari ar burvīgajām sniegpulkstenītēm. Esmu pateicīga par pieredzēto Latvijā un allaž atcerēšos visus cilvēkus, kas padarīja skaistāku manu uzturēšanos šeit. 
 
Tev pavērusies interesanta dzīves skola. Kādi ir tavi ieteikumi Smārdes izglītības iestādēm?
- Es esmu ievērojusi, ka gan Smārdē, gan tāpat arī Tukumā, ir daudz gudru skolēnu, kuriem ir nepieciešama iedvesma un kāds, kurš viņus vairāk vada. Es vēlētos, lai skolotāji ir atvērtāki, ieklausoties bērnos un jauniešos, un viņu vajadzībās. Es aicinātu skolotājus darbā ieviest vairāk jaunu mācību metožu un būvēt ciešākas attiecības ar skolēniem. 
 
Tavs brīvprātīgais mentors jeb atbalsta persona bija Elīna Zaļkalne. Kāda bija mentora loma tavā ikdienā?
- Elīna bija viens no tiem cilvēkiem, kas pierādīja man, ka cilvēki ar atvērtu prātu un atvērtu sirdi ir sastopami visur. Mums izveidojās ciešas attiecības, mēs pavadījām daudz laika, kopā sarunājoties – izrunātas tika daudz un dažādas tēmas, viņa man palīdzēja saprast latviešu mentalitāti un stipri atbalstīja. Tāpat brīvajā laikā kopā devāmies dažādos izbraucienos, apmeklējot Kuldīgu, Sabili, Jelgavu un citas vietas un pasākumus Tukumā un Engures novadā.
 
Tev patīk ceļot. Kas ir tava mīļākā vieta Tukumā?
 - Es nezinu šīs vietas nosaukumu, bet tas ir mazs tiltiņš netālu no Pils ielas. No šī tiltiņa var redzēt garām braucam vilcienu un, kad ir skaidrs laiks, paveras skaists saulriets.
 
Un citur Latvijā vai Eiropā?
- No tā, ko līdz šim esmu redzējusi, vislielāko iespaidu uz mani atstāja Liepāja. Manuprāt, tā paliks man atmiņā kā mīļākā pilsēta Latvijā, jo tā ir pašā jūras krastā un pilsētā valda brīnišķīga atmosfēra. Noteikti cilvēkiem iesaku aizceļot uz Cabo da Roka Lisabonā Portugālē. Tā ir viena no skaistākajām vietām pasaulē, paveroties neticamam skatam uz Atlantijas okeānu.
 
Kādi ir tavi nākotnes plāni?
- Nākamajā mācību gadā es būšu Grieķijā un centīšos atrast darbu. Nākotnē es gribētu iegūt darbu arī kādā citā zemē, bet es vēl nezinu, uz kuru valsti es gribētu doties.
***
Aleksandra, paldies par darbu, drosmi un uzdrīkstēšanos! Lai izdodas!
Kristaps Zaļkalns 
 
 
 

<< Atpakaļ