Engures novads

FOTO: Katerīna Stefanovska "Nord Plus" projektā iepazīst kultūras mantojumu Zviedrijā01-07-2015

Sākoties vasarai, Zviedrijā notika starpvalstu tikšanās par tēmu – folkmūzika un deja no pagātnes līdz tagadnei, uz kuru bija iespēja doties arī Milzkalnes mūsdienu deju studijas “Alegorija” repetitorei Katerinai Stefanovskai.

Šī bija jau trešā tikšanās Lietuvas koordinētā, Nordplus pieaugušo izglītības programmas finansētā projekta par kultūras apzināšanos un izpausmi caur kultūras mantojumu ietvaros. Kopumā projektā sadarbojas piecas partnerorganizācijas no Zviedrijas, Somijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas. Iepriekš ir notikusi tikšanās Kauņā par lietuviešu seno arhitektūru, etnogrāfiskajiem ciematiem un senajiem amatiem, kā arī Tukumā par tautastērpiem, simboliem, tradīcijām un rokdarbu adaptāciju mūsdienu dzīvē. Šī gada maija pēdējā nedēļas nogalē notika projekta partnerorganizāciju tikšanās Zviedrijā – 300 km uz Ziemeļiem no Stokholmas – pilsētiņas Alfta apkārtnē.
 
Man šī bija pirmā pieredze gan Zviedrijā, gan konkrētajā projektā. Zviedrijā ieradāmies ar prāmi, kas atiet no Ventspils. Pirmais iespaids, iebraucot Stokholmā, ir modernā arhitektūra, apjomīgas celtnes, kuras vieglas padara lieli stikla logi un jumti. Masīvas vēsturiskās akmens celtnes ļoti veiksmīgi sadzīvo ar mūsdienīgo arhitektūru un attīstīto infrastruktūru – sabiedriskā transporta sistēma ir viegli izprotama, pilsēta ir ērti apstaigājama ar kājām, un arī riteņbraucējiem ir savi ceļi viscaur pilsētai. Der minēt, ka gandrīz katrs zviedrs zina angļu valodu un gatavs palīdzēt tūristiem.
 
Pieaugušo izglītības projekta aktivitātes notika lauku apvidū, kur pretstatā galvaspilsētai, katra saimniecība sastāv no koka ēkām tradicionāli sarkanbrūnā krāsā ar baltiem akcentiem. Reģionos, tāpat kā latviešiem, arī zviedriem patīk dzīvot viensētās, kur, lai nokļūtu uz darbu tuvējā skolā vai rūpniecības uzņēmumā, katru dienu tiek mēroti vidēji 10-20 km. Lai arī automašīna reģionos ir nepieciešamība, viegli pieejams ir arī sabiedriskais transports.
 
Pirmās dienas aktivitātes ietvēra deju studijas Viksjöforsbaletten apmeklējumu, kurā projekta dalībnieki piedalījās gan breika, gan laikmetīgās dejas, gan tautas deju meistarklasēs. Vēlāk Tutabo ciematā apmeklējām saimniecību, kura celta 19.gs. otrajā pusē un pēdējās izmaiņas piedzīvojusi 1910.gadā. Galvenā nodarbošanās, ar ko agrāk saimniecība varēja iegūt peļņu, bija linu audzēšana un apstrāde, kā arī kokapstrāde. Šobrīd šī saimniecība tiek uzturēta kā vēsturiska liecība par seno zviedru spēju ar darba palīdzību iegūt finansiālu labklājību. Saimniecības galvenajā ēkā ir atrodamas dārgas mēbeles un sienu gleznojumi, kā arī apģērbs, kas iedvesmots no tā laika Eiropas modes. Pēcpusdienā apmeklējām pogu kolekcionāres un rokdarbnieces Barbo Ager darbnīcu, kura pratusi apvienot senās tradīcijas tautastērpu izgatavošanā ar mūsdienīgu materiālu un tehniku pielietošanu. Vakara noslēgumā devāmies uz saimniecību, kur apguvām stabuļu grebšanu un ēdām uz ugunskura ceptas pankūkas ar bekonu, kuras senatnē esot ēduši mežstrādnieki.
 
Otrajā dienā projekta dalībnieki tikās seminārā, kurā atrādīja mājasdarbus no iepriekšējās tikšanās reizes – digitālos stāstus par tautas tērpu un simbolu nozīmi un pielietojumu katrā no valstīm. Vēlāk visi piedalījāmies Viksjöforsbaletten rīkotajā starptautiskā deju festivāla parādē un baudījām vietējo bērnu un jauniešu, kā arī ārzemju viesu deju sniegumu. Redzētais un pārrunātais ar deju studijas vadītāju Helena Ehrstrand sniedza ieskatu šī reģiona mūsdienu deju attīstībā un deva iespēju ļauties pārdomām par mūsu pašu dejotājiem Milzkalnē. Tā kā šeit, atšķirībā no Latvijas, mūsdienu deju konkursi un sacensības starp bērnu un jauniešu grupām nav aktuāli, tādēļ vērojama arī deju līmeņa atšķirība, mūsu dejotājiem par labu. Tuvējo pilsētu dejotāji nopietni ar mūsdienu deju sāk nodarboties tikai pēc skolas beigšanas, kamēr pie mums jau pirmsskolas vecuma bērni bieži vien jau iesaistās vietējos un starptautiskos deju konkursos.
 
Projekta noslēgumā iepazināmies tuvāk ar zviedru tautas tērpiem un devāmies uz etnogrāfisko ciematu Mårtesgården, kas ir kārtējais pierādījums strādīgas saimniecības izaugsmei daudzu gadu laikā. Etnogrāfiskais ciemats ir viena saimniecība, kas sastāv no neskaitāmām saimniecības ēkām un vairākām dzīvojamajām ēkām. Galvenā ēka apskates nolūkos ierīkota ar daudzām stellēm un citiem rīkiem, kas izmantoti ikdienas darbos 19. un 20.gadsimta mijā. Šeit reizi gadā tiek rīkots festivāls, kur katrs interesents var izmēģināt senos amatus un izbaudīt atmosfēru, kāda bijusi tajos laikos šādā saimniecībā.
 
Līdz rudenim kopā ar pārējiem Latvijas dalībniekiem izstrādāsim digitālo stāstsu par mūsu valsts folkmūziku un dejām no pagātnes līdz tagadnei. Noskatīties digitālos stāstus, prezentācijas un uzzināt vairāk par projektu iespējams projekta oficiālajā mājas lapā: http://www.raise-project.eu/.
Vēlos pateikties biedrības “Pozitīvā Doma” vadītājai Ievai Upeslejai un Engures novada domei par šo izdevību!
 
Bildēs:
1. Deju studija Viksjöforsbaletten, no labās puses studijas vadītāja Helena Ehrstrand (foto: Ieva Upesleja);
2. Saimniecība Tutabo ciematā;
3. Pogu kolekcionāre un rokdarbniece Barbo Ager;
4. Daļa no pogu kolekcijas;
5. Latviešu meitenes testē Zviedru mežcirtēju pankūkas (foto: Ieva Upesleja);
6. Katerina kopā ar laikmetīgās dejas skolotājiem no Ņujorkas (foto: Ieva Upesleja);
7. Projekta dalībnieku seminārs(foto no Lietuvas projekta koordinatoriem);
8. Visi projekta dalībnieki (foto no Lietuvas projekta koordinatoriem).
 
 
 
Katerīna Stefanovska
Deju studijas “Alegorija” repetitore
 
 

<< Atpakaļ