Engures novads

Kā Engures novada jauniešiem veicās ERASMUS+ projektā „Peace” Zviedrijā11-07-2016

Jūnijs būs paskrējis nemanot. Īpaši man un tiem desmit Engures, Smārdes un Lapmežciema jauniešiem, ar kuriem 1. – 11. jūnijā bijām devušies uz Zviedriju, lai piedalītos ERASMUS+ neformālās izglītības projektā "Peace”. Šis projekts bija kā turpinājums Engures novada Domes un biedrības „Pozitīvā Doma” pērn realizētajam „Dance for Peace” projektam zviedru izpildījumā. Ir tik, tik daudz ko pastāstīt! Mēģināšu aprakstīt galvenās atziņas un piedzīvotos brīžus!

 
Jūnijs būs paskrējis nemanot. Īpaši man un tiem desmit Engures, Smārdes un Lapmežciema jauniešiem, ar kuriem 1. – 11. jūnijā bijām devušies uz Zviedriju, lai piedalītos ERASMUS+ neformālās izglītības projektā "Peace”. Šis projekts bija kā turpinājums Engures novada Domes un biedrības „Pozitīvā Doma” pērn realizētajam „Dance for Peace” projektam zviedru izpildījumā. Ir tik, tik daudz ko pastāstīt! Mēģināšu aprakstīt galvenās atziņas un piedzīvotos brīžus!
 
Projektā „Peace” piedalījās jaunieši un viņu līderi no trīs dalībvalstīm – Latvijas, Polijas un Zviedrijas. Katru dalībvalsti pārstāvēja desmit jaunieši (gan dejotāji, gan tie, kas ikdienā ar deju nav saistīti) un viens līderis no katras valsts. Projekta pamatmērķis bija motivēt jauniešus izteikt savu viedokli un iegūt jaunu vielu pārdomām, atziņas par tādiem globāli svarīgiem jautājumiem kā miers un migrācija pasaulē. Ar dejas nodarbībām papildinājām ne tikai savu pieredzi un dejotprasmi, bet arī vairāk sajutām to, ka kopā mēs varam vairāk, ka pasaule ir vienots veselums. Un dejotājiem pavisam noteikti ir pašiem sava pasaule, kurā mīlestība pret mākslu apvieno jebkādas tautības cilvēkus un deja kā vērtība stāv pāri teju visiem politiskajiem jautājumiem. Projekta pirmajā pusē mēs gatavojāmies deju forumam, kurš ik gadu norisinās deju skolā “Viksjoforsbaletten”. Šīs deju skolas dibinātāja un vadītāja Helēna skolu izveidoja, kad viņas meitai bija apmēram 6 gadi, jo meitas sapnis bija kļūt par profesionālu dejotāju Brodvejas teātrī! Un ticiet vai nē – , bet šobrīd jau pieaugusī Helēnas meita Jūlija tiešām ir dejas pasniedzēja un dejotāja Ņujorkā! Katru gadu šajā deju forumā piedalās Jūlijas draugi un paziņas, kuri ir profesionāli dejotāji no dažādām pasaules valstīm un pārstāv dažādus deju stilus.
 
Projektā mēs ne tikai apguvām katras projekta dalībvalsts apmācībai sagatavotās dejas, bet mums bija šī lieliskā iespēja dejot arī šo profesionāļu sagatavoto horeogrāfiju – flešmobu – tieši mums! Domāju, ka arī pārējie projekta dalībnieki man piekritīs, – visspilgtākais tēls, harismātiskākā personība un labākais pasniedzējs bija dejotājs no Brodvejas teātra trupas! Man ir liels lepnums par visiem Latvijas dalībniekiem, bet īpaši par abām projekta dalībniecēm, kuras ir deju studijas “Alegorija” audzēknes – , Martu Fogeli un Martu Frišfeldi! Abas dejotājas ir ļoti labi fiziski un tehniski sagatavotas un ļoti veikli apguva gan pārējo dalībvalstu dejas, gan profesionālo dejotāju horeogrāfiju! Poļu komandu pārstāvēja dejotāji no Varšavas, kuri ikdienā diezgan profesionālā līmenī dejo “woogie boogie” stilā – šo dejotāju kāju kustību ātrumu un spēju dejot pa pāriem var tikai apbrīnot, mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties!
 
Projekts „Peace” pavisam noteikti bija tik spilgts ne tikai programmas dēļ, bet arī tās dalībnieku dēļ! Gan Latvijas, gan Zviedrijas, gan Polijas jaunieši un līderi ir radošas, pozitīvi noskaņotas un inteliģentas personības! Īpaši gribu paslavēt mūsu – Latvijas komandu – jaunieši bija patstāvīgi, emocionāli stabili –, šādi projekti un/vai nometnes bieži “izaicina” cilvēku niķus un stiķus – bet ar šo komandu vispār nebija nekādu “tīņu” problēmu!
 
Projekta dalībniekus pozitīvi uzlādēja arī vieta, kurā dzīvojām (viesu māju komplekss “Skolsjogarden”). Vairāk nekā nedēļu varējām baudīt – kā izteicās pats vietas īpašnieks – “lēnu dzīvi”, kas mūsdienu cilvēkam kļūst arvien svešāka... Meži, kalni, strauti, putnu dziesmas, baļļas vakari un pilnīgi gaišas naktis – tas viss mūs – projekta dalībniekus – uzlādēja, lai pietiku spēks nodarbībām! Pērkona negaiss mūs lutināja arī ar brīvu dienu no wifi, turklāt arī ikdienā, kad brīvajos brīžos visi vēlējās tam pieslēgties, tas darbojās lēni, un labi vien bija – bija vairāk laika sarunām un kopā būšanai! Pirmās trīs dienas un naktis gulējām visi vienā telpā – konferenču zālē – , par to man ļoti liels prieks, jo tā bija kā “ledus laušana” dalībnieku starpā! Ja mēs katrs būtu savā istabā jau no projekta pirmās dienas, būtu zudusi daļa no šīs burvīgās kopā sadzīvošanas pieredzes! Ar visu puišu krākšanu, meiteņu ķiķināšanu, sasvīdušu kurpju nešanu ārā – mēs sadzīvojām ļoti labi!
Par spīti visiem burvīgajiem notikumiem, nodarbībām, cilvēkiem – mums bija arī viena “melnā diena”! Un tas bija – varētu pat teikt – labākais projekta notikums! Neiedziļinoties detaļās, bija diena, kad mēs nevajadzīgi pārsalām, bijām nosacītā bezdarbībā un ļoti, ļoti pikti.
 
Man tā bija laba pieredze, jo manā darbā es šādas situācijas piedzīvoju “no otras puses” – kad uz mani kā organizatoru kāds ir dusmīgs, neapmierināts ar situāciju un vienkārši ir radušies pārpratumi vai saspīlēta situācija. Te nu es biju “dusmīgo pusē”. Nākamajā dienā mums bija meditatīvas nodarbības un sarunas ar Dorianu no Austrālijas un Taņu no Ukrainas – diviem harmoniju un labestību izstarojošiem jauniešiem, kuri šobrīd strādā viesu māju kompleksā “Skolsjogarden”, lai pārveidotu šo vietu vairāk par norišu vietu un dažādu sociāli svarīgu projektu dalībnieku mītni, nekā par viesnīcu individuāliem klientiem. Katrs projekta dalībnieks varēja izsecināt savas kļūdas, ko un kā varēja darīt labāk, citādāk, un kopsaucējs ir tikai viens, kuru ilustrēt ar piemēru: stāv divi cilvēki viens otram pretī – viens ir organizators/izpildītājs, otrs – teiksim tā - “pakalpojuma saņēmējs”/skatītājs/dalībnieks; starp abiem ir balta lapa, uz kuras uzzīmēts aplis... Vienam redzama tikai balta lapa, otram – uzzīmētais aplis! Vai lapa ir tikai balta vai arī uz lapas ir aplis? Vai kādam šajā situācijā ir taisnība? Vai dusmām, bezkompromisa pieejai, sapratnes, tolerances trūkumam šādās situācijās ir jābūt dominējošām izjūtām? Vai tā visa vietā katrs kā konkrētā notikuma dalībnieks – mēs visi kā planētas iedzīvotāji kopā – vienkārši nevaram sev drīzāk uzdot jautājumus: “Ko es varu darīt lietas labā? Kā es varu vērst situāciju par labu?” Šī ir brīnišķīga pieredze un pārdomas, ko guva šī projekta jaunieši!
 
Ja būtu jāpastāsta par šo braucienu vienā vai divos teikumos, es teiktu: “Šo pieredzi un iegūtās sajūtas nav iespējams ne atstāstīt, ne parādīt fotogrāfijās, ne videomateriālos. Šāda projekta emocijas ir jāizbauda pašam, lai saprastu, kāpēc es un, manuprāt, projekta dalībnieki esam tādā sajūsmā!” Un nu mēs – visi projekta dalībnieki – , gremdējoties jaukās atmiņas, ceram uz projekta trešo daļu Polijā – Varšavā – un uz atkalredzēšanos!
Ilva Jirgensone
 

<< Atpakaļ